Vakar vakarā ieraudzīju kādu biedējošu ainu- Jaunajā ostmalā tika nozāģēts Liepājā vienīgais elektrības stabs, kas te palicis kopš Aizputes mazbānīša laikiem. Kādu laiciņu atpakaļ gluži savādu priekšnojautu vadīts to safotografēju un sapriecājos, cik brīnišķi, ka, labojot šo ceļa posmu, tika paglābts fantastiskais 19. gadsimta stabs ar visu mazo metāla balkoniņu un baltajiem podiņiem. Iedomājos, ka nākamajām paaudzēm vismaz paliks maza mazītiņa liecība, ka šai vietā bija Aizputes mazbānīša stacija, kad te vēl bija bruģēts laukums, pa kuru klaudzināja pajūgi, kad te drūzmējās cilvēki, lai dotos nesteidzīgā braucienā ar šaursliežu vilcienu, par kuru liecina vien senās fotogrāfijas un šis vientuļais metāla stabs- kāda amatnieka un kalēja roku darbs. Bet nu, stabs gar zemi.

Diezgan satraukts centos apzvanīt iestādes, kas par to varētu ko paskaidrot. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā pēc vairāku personu apzvanīšanas vien varēja pateikt, lai mēģinu zvanīt uz muzeju. Visbeidzot Liepājas būvvaldē uzzināju, ka stabs nozāgēts ar ziņu. Stabs tapšot par daļu no Liepājas himnas tēlu skulptūrām, konkrēti- telefonista skulptūrai. Es protams priecājos, ka Liepājā būs šīs skulptūras. Es protams priecājos, ka Liepājas kultūrai būs jauna pievienotā vērtība, bet es tiešām biju šokēts, kad tik vieglprātīgi izrīkojās ar pēdējām mazām kripatiņām no vēstures liecībām, kuras vairs nekad, nekad nebūs iespējams atjaunot.

Nevienu nenosodot vai nepamācot, esmu pārliecināts, ka izgatavot stilizētu telefonista stabu skulptūrai taču varēja bez lielām naudām, liekot mierā veco stabu, kas pieredzējis laikus, kad tam garām pa Tirdzniecības kanālu kuģoja buru kuģi un zvejnieku laivas ar lomiem, kad gar to šņākdams un pukstēdams brauca garām mazbānītis. Šis stabs pieredzējis divus Pasaules karus, redzējis labākus un sliktākus laikus, bijis liecinieks tam, kā tik pat viegli un vieglprātīgi tika izjaukts vecais Dzelzs tilts par kuru tagad liecina vien necila metāla daļiņa muzeja dārzā. Nu vecais un vientuļais metāla stabs pārtaps par modernu pieminekli, pārtopot par sintētiskās vēstures daļu.

Iespējams es pārspīlēju, iespējams, ka kļūdos, taču manuprāt tieši agrākā Liepājas vēstures vizuālā klātbūtne bija tās burvība. Bruģis, ko deldējuši dažādi ļaudis un simtiem pajūgu riteņi, simtiem gadu seno namu mūri, ko cēluši amatnieki, kuri jau sen rosās debesu darbos. Koki, kas piedzīvojuši dažādu paaudžu ļaužu pieskārienus, ielas, kuras piedzīvojušas ķeizaru un citu vareno soļus. Iespējams esmu netaisns, taču tieši pārprastie uzlabojumi un pārveides bieži vien atņem to smeķi, ar ko Liepāja bija tik slavena. Tieši tāpat kā ar senu namu, ieliekot plastmasas logus un durvis, kas nemaz neatšķiras no oriģināliem, nams nemaz vairs nav tas pats, kas agrāk. Tieši tāpat ar ielām, kad veco bruģi nomaina ar daudz līdzenākiem betona klucīšiem, kas zaudē savu pagātni. Tā arī ar pilsētu, kurai atņem mazās vēstures lauskas, kuras kaut bišķītiņ, tomēr kā sasista spogula lauskas saules staros reizi pa reizei atgādināja, ka te taču reiz mītuši citi liepājnieki, kuru darbi un pagātne nav mazvērtīgāka.